Hemofilija ir iedzimts, pārmantots asinsreces traucējums, no kura slimnieks cieš visu mūžu. Slimniekiem asins recēšana notiek lēni un nepilnīgi, kas ir bīstami ne tikai operāciju, bet pat niecīgu sadzīves traumu gadījumos. Visbiežāk asins izplūdumi notiek muskuļos un locītavās. Pēc atkārtotas asiņošanas locītavas un asinsvadi tajās kļūst viegli ievainojami un asiņošanas notiek arvien biežāk. Smagas hemofilijas gadījumā slimnieks, nesaņemot pienācīgu ārstēšanu, kļūst invalīds ar acīmredzamiem kustību traucējumiem. To izsauc rētas audos un locītavu deformācijas.

Hemofilijas pamatā nav vienveidīgs asinsreces traucējums: VIII (astotā) asinsreces faktora trūkums nozīmē, ka ir A hemofilija; IX (devītā) asinsreces faktora trūkums nozīmē, ka ir B hemofilija. Apmēram 85% visu hemofilijas slimnieku ir A hemofilija, 15% - B hemofilija. Abām hemofilijas formām raksturīga vienāda pārmantojamība un līdzīgas slimības izpausmes. Hemofilijai ir dažādas smaguma pakāpes, kas atkarīgas no VIII vai IX faktora daudzuma un kas nemainās ne dzīves laikā, ne tālākas iedzimtības gaitā. Kā salīdzinošs lielums ir 100% VIII vai IX faktora daudzums cilvēkam, kam nav asinsreces traucējumu. Hemofilijas slimniekam raksturīgais samazinātais daudzums tiek saukts par atlieku aktivitāti procentos no normas (nosaka laboratoriski):

             15 – 35 % = ļoti viegla hemofilija

             5 – 15 %   = viegla hemofilija     

             1 – 5 %     = vidēji smaga hemofilija

             0 – 1 %     = smaga hemofilija

Hemofilijas slimnieki vienādi bieži sastopami visos sabiedrības un sociālajos slāņos. Statistiski uz 10 000 iedzīvotājiem ir 1 hemofilijas slimnieks.

Vienīgā iedarbīgā hemofilijai raksturīgu asinsreces traucējumu ārstēšanas metode ir individuāli trūkstošā vai nepietiekamā aktīvā asinsreces faktora aizstāšana. Tā tiek saukta par aizstājējterapiju. Kopš 2002. gada jūlija Latvijā hemofilijas slimnieki var saņemt ambulatori aizstājējterapiju nepieciešamības gadījumā.

Vairāk par asins recēšanas traucējumiem lasiet šeit.