Pēdējā laikā arvien biežāk saskaros ar atklātiem ierēdņu aizspriedumiem pret sevi un savu brīvprātīgo darbu. Vēlējos visiem vēlreiz paskaidrot, kas es esmu un ko es daru.

 

Kopā ar Latvijas Hemofilijas biedrību, kas pastāv jau 18 gadus, esmu bijusi, cik sevi atceros – arī man ir rets, iedzimts asins recēšanas traucējums (von Vilebranda saslimšana). Biju viena no pirmajiem bērniem, ko sūtīja uz nometnēm ārzemēs, jo es jau 12 gadu vecumā labi pārzināju angļu valodu un varēju pārstāvēt Latviju.

 

Neskatoties uz visu, savu profesionālo karjeru izveidoju pavisam citā jomā. Lai gan gribēju kļūt par ārstu un vidusskolā padziļināti mācījos ķīmiju un bioloģiju, savā jaunības maksimālismā uzķēros uz S.Omārovas teikto Rīgas Stradiņa universitātē – „kādēļ ārstēt katru atsevišķi, ja var ārstēt visus uzreiz”, un kļuvu par sociologu. Savu pirmo pētījumu par slidotavu ierīkošanu Rīgas centrā noorganizēju un veicu jau 2001. gadā. Iemīlējos idejā, ka bizness ir jāpielāgo klientu vēlmēm un tā visa mana turpmākā dzīve sāka saistīties ar tirgus pētījumiem. Vēl nebiju beigusi bakalaura studijas, kad sāku mācīties dažādos papildkursos un iestājos Rīgas Biznesa skolā, lai iegūtu arī starptautiski atzītas zināšanas par biznesu. Ironiski, ka jau šajā laikā pastiprināti interesējos par nevalstiskajām organizācijām, kopā ar Raimondu Aploku nodibināju Latvijas Jaguar klubu. Arī mans maģistra darbs bija par nvo vadīšanu stratēģiskā līmenī. Kļuvu par RBS jaunāko absolventi – man bija tikai 23 gadi, kad ieguvu MBA. Manas zināšanas un talantus vienmēr ir novērtējuši starptautiskie milži – strādāju gan GE, gan Nordea bankā, gan Samsung Electronics. Biju šo uzņēmumu Latvijas un Baltijas pārstāvniecību labā roka, kad jautājums bija par tirgus un klientu izpēti, jaunu produktu izveidi vai stratēģisku lēmumu pieņemšanu. Ik pa laikam turpinu konsultēt dažādus uzņēmējus par tirgus stratēģijām, pārdošanu un klientu lojalitātes stiprināšanu. Manas kompetences apkopotas šajā prezentācijā: http://www.slideshare.net/BaibaZiemele/my-10-yrs-experience-in-market-research-in-latvian-9241496

 

2009. gadā atgriezos LHB un mani ievēlēja par biedrības valdes priekšsēdētāju. Es izjūtu atbildību par sev izrādīto uzticēšanos un nepārtraukti mācos un lasu, lai pēc iespējas labāk pārstāvētu un aizstāvētu savus cilvēkus Latvijā un ārvalstīs. Uzskatu, ka šis ir labākais, kas ar mani noticis, jo jebkurš paldies, ko es saņemu no mūsu 250 cilvēkiem ar iedzimtiem asins recēšanas traucējumiem, bērnu mammām un citiem, ir vislabākais atalgojums, kādu jebkurš varētu saņemt. Pat tad, kad mana alga bija rakstāma ar 4 cipariem, es nekad nebiju laimīgāka kā tagad. No otras puses, šis darbs prasa arī daudz asaru – katru reizi, kad kāda mamma man atsūta vēstuli par to, ka viņas bērnam nepalīdz vienīgās zāles, ko apmaksā valsts, ka tās vispār nebija pieejamas aptiekā, ka ir pasliktinājies veselības stāvoklis.. es saprotu, cik mēs esam mazi un nespēcīgi pret birokrātiju, farmācijas kompāniju savstarpējo nežēlīgo cīņu un vienkārši ierēdņu vienaldzību. Lai gan visi skaisti deklarē, ka viņi rīkojas savu klientu – pacientu – interēsēs, pēdējo 2 gadu laikā es redzu tikai pretējo. Ministrijai būtu jāaizstāv visi pacienti bez izņēmuma un diskriminācijas, jo no saviem nodokļiem taču apmaksājam viņu izdevumus, taču vienīgais, ko saņemam ir nievājoša un noniecinoša attieksme. Pacients nav tikai slims ķermenis gultā – mēs, reto saslimšanu īpašnieki, reizēm par savu diagnozi zinam simts reizes vairāk kā ārsti un mūsu viedoklis ir būtisks.

 

Mūsdienās jebkuram ir pieejams milzīgs informācijas apjoms un jebkurš izglītots cilvēks saprot, kuram avotam var ticēt un kuram nē. Es personīgi lasu latviski, angliski un krieviski, regulāri komunicēju ar citām Hemofilijas biedrībām visā pasaulē, apmeklēju Eiropas Hemofilijas konsorcija un Pasaules Hemofilijas federācijas kursus un sapulces (tā kā Latvija skaitās viena no nabadzīgākajām valstīm Eiropā, šīs vizītes parasti apmaksā aicinātājs – EHC vai WFH). Esmu pierādījusi, ka arī Latvijā iespējams veiksmīgi vadīt nevalstisku organizāciju ar maģistra grādu biznesa vadībā, kā tas ir visā pasaulē. Pa diviem gadiem esmu izdarījusi daudz, taču man ir plāni arī tuvākajiem 2 gadiem. Es nepieļaušu, ka Latvijā dzemdībās asiņo un mirst sievietes ar recēšanas traucējumiem – tā ir mana personīgā motivācija sakārtot visu šo bardaku. Šobrīd LHB ir saņēmusi Pasaules Hemofilijas federācijas grantu, lai mācītu pacientiem viņu tiesības – ir svarīgi, lai cilvēki zina, kas viņiem paredzēts normatīvajos aktos un to arī saņemtu pilnā apmērā.

 

Šeit es vēlos izteikt arī milzīgu pateicību savai ģimenei, kas sakostiem zobiem atbalsta manas aktivitātes, apmaksājot manus izdevumus. Darbs biedrībā paņem tik daudz laika un enerģijas, ka es nevaru turpināt savu spožo karjeru un pelnīt tikpat, cik agrāk; un arī biedrība nevar atļauties maksāt man algu. Uzskatu par apvainojumu jebkuru piezīmi par negodīgiem ienākumiem, jo es patiešām strādāju brīvprātīgā kārtā un savu cilvēku interesēs. Es ticu labajam!