Vai spontāna asiņošana ir tiešām spontāna?

Viena no pirmajām mācībām cilvēkam ar hemofiliju vai viņa vecākiem ir saprast, kas izraisa asiņošanu. Kad mēs runājam par asiņošanu, ko izraisa traumas, varam izmantot trešo Ņūtona fizikas likumu. Tas nozīmē, ka katrai darbībai ir vienāda vai pretēja reakcija, un tas izskaidro cēloņsakarības. Spontānu asiņošanu gadījumā šķiet, ka šis likums, kas attiecas uz visu pārējo pasaulē, nedarbojas. Bet, vai tā patiešām ir?

Tā kā man pašam ir smaga hemofilija A (FVIII < 1%), esmu pieredzējis daudzas spontānas asiņošanas gluži kā citi cilvēki ar hemofiliju. Pirms es uzsāku profilaktisko ārstēšanu, kas nozīmē regulāras recēšanas faktora injekcijas – VIII faktora koncentrāts trīs reizes nedēļā, man bija daudzas šādas asiņošanas, taču pēc tam asiņošanas stiprums un biežums ievērojami samazinājās. Es vienmēr domāju, ka spontānas asiņošanas sākas spontāni un mēs tās nevaram ietekmēt, tāpēc es tam nepievērsu uzmanību, līdz vienu dienu pieredze un nejauša informācija izmainīja manu dzīvi.

Tā bija lieliska diena, ko es priecīgs gaidīju, viena no labākajām dienām manā dzīvē. Gadījumā, ja kas notieku greizi, es biju izstrādājis rezerves plānu. Diemžēl notika nelaimīgs notikums, ko tagad es uzskatu par dāvanu, un man nācās izmantot savu rezerves plānu. Lai gan es neapzinājos emocionālās sāpes, ko es pārdzīvoju tajā brīdī, mana potīte, kas ir mana mērķlocītava, kurā asiņošanas notiek visbiežāk, jutās pretēji. Lai gan iepriekšējā dienā biju veicis profilaktiskās ārstēšanas injekciju, šī bija viena no smagākajām asiņošanām manā mūžā, kas radās bez jebkāda iemesla.

Mājās, neilgi pēc šī notikuma, es uzdūros mazai, zilai grāmatiņai ar virsrakstu “Izārstē savu ķermeni”, ko sarakstījusi pasaulslavena rakstniece Luīze L. Heija (Luise L. Hay, Heal your body). Viņas galvenā ziņa ir: “Ja mēs apņemamies garīgu darbu, gandrīz viss ir ārstējams.” Šķirstot lapas, es atradu sarakstu ar dažādiem veselības jautājumiem un starp tiem problēmas, ko apraksta ar vārdiem asinis, recēšana, asiņošana. Kā galveno iemeslu problēmām ar asinīm autore min “[asinis] ir prieks ķermenī, brīva plūsma”, recēšana “prieka straumes apstādināšana”, bet asiņošana “prieka izsīkums, dusmas – bet kur?”. Izlasot šos aprakstus, es paliku bez vārdiem. Es sapratu, ka šodien biju jutis skumjas un vilšanos. Es pat apjautu, ka šo sajūtu sekas bija burtiski prieka izsīkums. Kad es to apzinājos, man bija vairākas iespējas apzināti novērot sakarību starp savām sajūtām un spontānām asiņošanām.

Kad cilvēks kaut ko piedzīvo vai uztver nepastarpināti, viņš tam notic bez jautājumiem. Tā kā pasaulē joprojām ir daudz cilvēku, kas neapzinās emociju un domu spēku, jo par to sāka runāt pavisam nesen, zinātniskie raksti ir vienīgais ticamais pierādījums likumiem, kas darbojas realitātē. Es meklēju, vai ir kāds eksperta pētījums par šo tēmu. Es to atradu Psihosomatiskās medicīnas žurnāla 42. sējumā (Psychosomatic Medicine, Vol. 42) ar virsrakstu “Netipiska asiņošana hemofilijas gadījumā: konversijas modeļa pielietošana pētījumā ar bērnu” (Atypical bleeding in hemophilia: Application of the conversion model to the case study of a child), kas bija izdots vēl 1980. gadā. Raksta pamatā bija pētījums ar bērnu, kam bija vidēji smaga hemofilija A (FVIII = 1%-5%) ar daudzām spontānām asiņošanām elkonī. Pētījumā analizētais bērns bija no nelabvēlīgas ģimenes, viņa tēvs bija hronisks alkoholiķis un sacīkšu braucējs uz pusslodzi, kurš mēnešiem ilgi dzīvoja prom no mājām. Kad pētnieki analizēja bērna asiņošanas vēsturi, viņi atrada sakarību starp tēva prombūtni un bērna spontānajām asiņošanām. Viņiem ieteica ģimenes terapiju un tās laikā bērnam bija tikai viens spontānās asiņošanas gadījums 6 mēnešu laikā, kamēr pirms tam viņam bija 15 asiņošanas gadā. Terapijas laikā bērns arī atklāja savu izolācijas sajūtu un vainas izjūtu par vecāku neveiksmīgo laulību. Raksta autori veica dziļu pētījumu par visām iespējamām ietekmēm uz bērnu un izslēdza jebkādu locītavas anomālijas iespēju. Viņi secināja, ka šim bērnam ģimenes locekļu lomas bija modelis un stresa avots.

Kopumā šo zinātnieku atziņas un to pielietojums ikdienas dzīvē liek saprast, ka daudzās situācijās cilvēku potenciālais emocionālais aizvainojums var radīt spontānas asiņošanas.

Nobeigumā es vēlētos atzīmēt, ka spontānas asiņošanas visbiežāk ir mūsu apkārtējās vides uztveres atspulgs vai mūsu emocionālā atbilde uz to, kas notiek apkārt. Tāpēc cilvēkam ir vara samazināt vai pat nepieļaut spontānas asiņošanas. Katra situācija, kas pagātnē mani sāpināja, tagad liek man apstāties un padomāt. Secinājums vienmēr ir viens – nekas nav tāds kā izskatās. Tā es atbrīvojos no nevajadzīgām emocionālajām sāpēm un tādējādi – spontānas asiņošanas. Lielākoties beigās izrādās, ka man ir bijusi taisnība. Es varu teikt, ka izmantoju hemofiliju, lai sevi atbrīvotu no nevajadzīgām neapzinātām atbildes reakcijām uz ikdienas situācijām. Tu vari izdarīt to pašu, bet vai darīsi?

Uroš Brezavšček

Slovēnijas Hemofilijas biedrība